Endometriozes simptomi
Kādreiz valdīja vienots uzskats, ka endometrioze neskar pacientes pusaudža gados, taču nu jau labu laiku ir zināms, ka endometriozes simptomi var vienlīdz spēcīgi izpausties kā pusaudzei 14 gados, kas spēcīgas asiņošanas un sāpju dēļ vismaz 2 dienas mēnesī nav spējīga apmeklēt skolu, tā sievietei 26 gados ar grūtībām palikt stāvoklī, tā arī sievietei 43 gados, kas ārsta palīdzību meklējusi saistībā ar to, ko uzskatījusi par pirmsmenopauzes simptomiem.
Statistikā vidējais pieņemtais rādītājs par to, cik gadu paiet no simptomu sākšanās brīdim līdz pareizās diagnozes saņemšanai, ir 6-7 gadi (t.i. ‘laika nobīde diagnozē’, tās uzstādīšanā). Tas atšķiras dažādās valstīs (skatīt sadaļu Endometriozes diagnostika), taču kopumā šis skaitlis ir liels jebkurā gadījumā, īpaši ņemot vērā to, cik daudz produktivitātes un finansiālo resursu sieviete zaudē šajā laikā, un kā tas ietekmē viņas dzīves kvalitāti.
Endometriozes simptomi nav specifiski, un līdzīgas sūdzības var atkārtoties arī pie citām diagnozēm - tas ir viens no iemesliem pareizas diagnozes nobīdē, taču, ņemot vērā slimības pieaugošo biežumu pacienšu vidū, endometriozei vairs nevajadzētu tikt uzskatītai par mistisko iespējamību, kuru ārsts izskata tikai kā pēdējo iespējamo skaidrojumu - kad viss cits jau ir izslēgts. Cita lieta ir ārsta iespējamais pieredzes trūkums endometriozes diagnostikā un ārstēšanā, taču godprātīgi ginekologi, rodoties aizdomām par endometriozi, ko neizdosies apstiprināt vai ārstēt pašu spēkiem (piemēram, dziļo retrocervikālo endometriozi), nereti iesaka pacientēm konsultēties pie ginekologiem-endometriozes speciālistiem. Pētījumos, kas veikti sakarā ar diagnozes nobīdi, tai minēti vairāki iespējamie iemesli, tai skaitā:
- hormonālās kontracepcijas lietošana ar pārtraukumiem, radot simptomu hormonālu apspiešanu, tādējādi uz laiku tos “apklusinot” un liekot pacientei par tiem aizmirst;
- nepareizas diagnozes uzstādīšana vienreiz vai atkārtoti;
- sieviešu un meiteņu, viņu vecāku, ģimenes ārstu, ginekologu un citu attieksme pret mēnešreizēm un sāpju normalizēšana. [1, 2, 3]
LEnB veiktajā pacienšu aptaujā 2017. gadā atklājās, ka vairumam aptaujāto pacienšu (~60%) endometrioze ir atklāta vecumposmā no 20 - 28 gadiem (pārējām - agrāk vai vēlāk). Ņemot vērā to, ka vidējais diagnozes nobīdes laiks, kā pierādījās aptaujā, ir 4-5 gadi, un arī to, ka daļai sieviešu ir pagājis papildu laiks līdz brīdim, kad sieviete sākusi apzināties nepieciešamību meklēt speciālista palīdzību, var pieņemt, ka ievērojama daļa sieviešu ar endometriozi saskaras jau vidusskolas vai studiju laikā. Šādām pacientēm savlaicīga slimības diagnosticēšana un ārstēšana varētu aiztaupīt gadiem ilgušas sāpes, zaudētus finansu līdzekļus samazinātā darba produktivitātē un dažādu ārstu apmeklējumos un izmeklējumu veikšanā un pūles, kas ieguldītas neauglības ārstēšanā vēlākos gados.
Endometriozes simptomi ir izteikti individuāli no sievietes uz sievieti, un atkarīgi no endometriozes izvietojuma orgānos. Eksistē arī t.s. “klusā endometrioze”, kuras nosaukums ir mierinošāks nekā realitāte, jo sievietēm, kas sastopas ar šo - asimptomātisko - endometriozi, pirmās sūdzības nav sāpes kā ierasts, bet gan ieilgušākas problēmas, piemēram, neauglība vai spontānie aborti. [4] Biežāk sastopamie endometriozes simptomi ir:
- cikliskas/hroniskas iegurņa sāpes - mēnešreižu laikā vai starp tām;
- dismenoreja - izteikti sāpīgas mēnešreizes;
- dismenoreja - sāpes seksa laikā vai pēc tā;
- dishēzija - apgrūtināta vai sāpīga vēdera izeja mēnešreižu laikā vai visu laiku (biežāk sastopama pie dziļās endometriozes);
- neauglība/grūtības palikt stāvoklī;
- vēdera pūšanās, īpaši mēnešreižu laikā. [5]
Retāk sastopami simptomi, kas var būt saistīti ar endometriozi, bet var būt arī pavadošas slimības vēstneši, ir disūrija - sāpīga urinēšana, cikliska caureja vai aizcietējums (dažkārt abi mijas), neregulāra asiņošana cikla laikā, izteikti garas mēnešreizes, nogurums, muguras sāpes, slikta dūša, migrēna, asiņošana seksa laikā, pleca sāpes.
Neskatoties uz to, ka sievietei daudzi simptomi var neparādīties vai nebūt izteikti, ir svarīgi regulāri pārbaudīt veselību un neignorēt pazīmes, kas liecina, ka kaut kas varētu būt ārpus normas. Ir svarīgi atrast ginekologu, kurš nav noraidošs, kurš izsver visas iespējas, kurš izmeklējumus veic rūpīgi un tikpat rūpīgi un ar cieņu izvērtē pacientes sūdzības. Līdzko šāds speciālists ir atrasts, ir svarīgi uzticēties viņa pieredzei un ieteiktajam ārstēšanas plānam, vienlaikus ieklausoties arī savā ķermenī un sajūtās.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------