Endometriozes diagnostika

Pasaulē aptuveni 176 miljoniem meiteņu un sieviešu ir endometrioze. Dažādos avotos šis skaitlis tiek definēts atšķirīgi, taču vidēji tā ir katra desmitā sieviete. 1996. gadā veikts starpkontinentāls pētījums atklāja, ka no brīža, kad sieviete sāk sajust pirmos slimības simptomus līdz brīdim, kad viņai tiek noteikta diagnoze, vidēji paiet septiņi gadi. [1] Nesenāki pētījumi uzrāda līdzīgu kopainu endometriozes diagnozes laika nobīdē - Vācijā un Austrijā tie ir 10,4 gadi līdz pareizās diagnozes iegūšanai [2], Lielbritānijā un Spānijā - 8 gadi [3, 4], Norvēģijā - 6,7 [3], Itālijā - 7-10, bet Īrijā un Beļģijā - 4-5 gadi [4]. Šajos skaitļos ir redzama gan ģeogrāfisks skaidrojums, gan saistība ar endometriozes specifikā pieredzējušu speciālistu pieejamību. Latvijā šāds pētījums vēl nav veikts, taču LEnB, veicot pacienšu aptauju 2017. gadā, secināja, ka vidējā nobīde Latvijas pacientei diagnozes iegūšanā ir 4-5 gadi kopš simptomu sākšanās brīža atkarībā no pacientes ģeogrāfiskās atrašanās vietas un/vai finansiālā stāvokļa un - līdz ar to - speciālistu pieejamības. Tiesa, jāņem vērā, ka simptomu “normalizēšanas” rezultātā daudzas pacientes piecieš savus simptomus krietni ilgāk nekā ir apzinājušās - daudzas pat no skolas vecuma - , un sāk uzskatīt tos par iemeslu rīcībai tikai tad, kad sāpes jau paralizē ikdienišķas darbības vai kad atklājas neauglība.

Iemeslus šai statistikai var atrast dažādus no nevienprātības ginekologu vidū līdz informētības trūkumam sabiedrībā. Izteikta tendence visā pasaulē ir minētā endometriozes simptomu “normalizēšana” - nepietiekamas informētības rezultātā sievietes mēdz saņemt komentārus, kas norāda uz sievietes vājumu vai pārlieku jūtīgumu, šos simptomus nodēvējot par normālu sievietes ikdienu. Taču ikvienam - kā pašai sievietei, tā viņas ginekologam - ir jāspēj izprast atšķirību starp normālām sievietes reproduktīvās veselības parādībām, un sāpēm, kas traucē elementārākās ikdienas aktivitātes un grauj dzīves kvalitāti. Normālai menstruālā cikla norisei nevajadzētu traucēt sievietes ikdienas spēju izglītoties, strādāt, piedalīties fiziskās aktivitātēs un jā - arī palikt stāvoklī.

Šodien joprojām nav viena vienkārša izmeklējuma, kas palīdzētu noteikt endometriozes klātbūtni ķermenī. Tā kā endometriozei raksturīgie simptomi nav specifiski un var attiekties uz dažādām diagnozēm, ar simptomiem vien endometriozes diagnostikā nevar iztikt. Tomēr “zelta standarts” endometriozes diagnosticēšanā un vienīgais precīzas diagnozes noteikšanas veids ir laparoskopija - minimāli invazīva ķirurģiska operācija, kuras laikā tiek paņemts neliels audu paraugs histoloģiskai analīzei - no kura vēlāk, laboratorijā, nosaka, vai šis paraugs satur endometriozes audus, vai nē. Diemžēl laparoskopija ir gan dārga, gan invazīva procedūra, turklāt ķirurgs, kurš nav endometriozes speciālists, operācijas laikā var arī neatpazīt endometriozes perēkļus, tāpēc diagnostiskās laparoskopijas vajadzētu uzņemties veikt tikai ginekologiem, kam ir pieredze saskarsmē ar šo slimību. Arī šī specifika ir viens no iemesliem slimības novēlotai atklāšanai gan pasaulē, gan Latvijā - bieži vien sieviete apmeklē vairākus ginekologus pirms nokļūst pie kāda, kam ir pieredze endometriozes diagnostikā, un kas ir spējīgs šo slimību atklāt samērā ātri, dažkārt - pat vienkārša ginekoloģiska izmeklējuma laikā. Tāpat - ne visas pacientes ir gatavas veikt operāciju, neskatoties uz potenciālajiem ieguvumiem.

Diagnostiskā laparoskopija

Laparoskopija ir minimāli invazīva operācija, kuras laikā iespējams veikt ķirurģiskas manipulācijas. Šo procedūru veic vispārējā narkozē. Ķirurgs vēderā veic nelielus iegriezumus 5 – 7 milimetru garumā un ievada vēdera dobumā optisku instrumentu, ko sauc par laparoskopu. Ja endometriozes perēkļi izklāti pār vēderplēvi, un citas pazīmes nevar novērot, tad ultrasonogrāfija tos var neuzrādīt. Tādā gadījumā palīdz laparoskopija, kad ar videokameras palīdzību vēdera dobumā iespējams ieraudzīt endometriozes perēkļus un veikt šo perēkļu izņemšanu. Laparoskopija ir vienīgais drošais veids, kā pārliecināties par endometriozes diagnozi (vai izslēgt to), jo iespējams redzēt dzemdes, olvadu, olnīcu, kā arī citu iegurņa orgānu virsmas. Laparoskopiski iespējams arī atdalīt saaugumus, rētaudus, mezgliņus, kā arī noteikt olvadu caurlaidību. Operācijas laikā tiek paņemts paraugs, tam veic histoloģisku analīzi.

Sievietēm ar endometriozes pazīmēm pirms laparoskopiskas iejaukšanās vispirms mēdz nozīmēt medikamentozu ārstēšanu ar mērķi pārliecināties, vai slimība nepārstāj progresēt šādā veidā. Argumenti par labu diagnostiskās laparoskopijas veikšanai varētu būt sievietes vēlme iegūt pārliecinošu diagnozi, neauglības pazīmes un simptomi, kas var liecināt par endometriozes dziļām formām. Ja nav dziļās endometriozes pazīmju ginekoloģiskās apskates un vizuālās diagnostikas laikā, var argumentēt, ka diagnostiskā laparoskopija nav obligāti veicama tikai tādēļ, lai atrastu vēderplēves endometriozi un ārstētu to. Īpaši bieži šādu ieteikumu var saņemt gados jaunas pacientes un pusaudzes, kam auglības jautājumi vēl nav aktuāli. [2] Taču ikvienai pacientei ir tiesības saņemt informāciju par šādas diagnostikas iespējām, ja tāda vēlme tiek izteikta. Kvalitatīvas diagnostiskās laparoskopijas laikā tiek veikta sistemātiska šādu zonu pārbaude: 1) dzemde, olnīcas un olvadi, 2) vēderplēve un tai tuvākie orgāni, 3) S-veida un taisnā zarna, 4) aklā zarna un tās piedēklis, 5) diafragma; laparoskopiskā kontrolē tiek veikta arī maksts apskate. [5]

Ultrasonogrāfija

USG – transvagināla ultrasonogrāfija ir droša un nesāpīga izmeklējuma metode. Tās pielietojums var būt noderīgs olnīcu endometriozes jeb endometriomu diagnostikā un lielā daļā retrocervikālās (dziļās) endometriozes gadījumos. Ja perēkļi ir uz vēderplēves, tad tos USG var arī neredzēt.

Eiropas cilvēka reproduktoloģijas un embrioloģijas asociācijas (ESHRE) vadlīnijas endometriozes diagnostikā ir noteikušas USG lietderību retrocervikālas endometriozes diagnostikā, taču uzsver to, ka tai nevajadzētu būt galvenajai diagnostikas formai pie šī veida endometriozes, īpaši tad, ja to neveic ārsts, kas specializējies dziļajā endometriozē. USG ir vizuālās diagnostikas metode, kas ir ļoti atkarīga no tās veicēja pieredzes un prasmēm, un šajā gadījumā pacientei būtu jābūt ieinteresētai veikt USG nevis pie jebkura ultrasonogrāfiju veicoša ginekologa, bet tieši tāda, kam ir pieredze endometriozes perēkļu vizuālā konstatēšanā USG. Olnīcu endometriozes diagnostikā USG ir vairāk ieteicama, jo šī veida endometriozei tā ir mazāk atkarīga no ārsta speciālas sagatavotības tieši endometriozes USG. [5]Irigoskopija un kolonoskopijaIrigoskopija un kolonoskopija - irigoskopija ir rentgenoloģiska, savukārt kolonoskopija - endoskopiska - resnās zarnas izmeklēšana. Šos izmeklējuma veidus var noteikt kā papildizmeklējumus pie aizdomām par dziļām infiltratīvām endometriozes formām. Šie izmeklējumi notiek caur taisno zarnu un tos var veikt ar vai bez narkozes. Irigoskopija ļauj izvērtēt resnās zarnas formu, izmērus, zarnas sieniņas kontūru, kolonoskopija - konstatēt zarnu trakta gļotādas izmaiņas. Irigoskopiska un kolonoskopiska endometriozes diagnostikā nav plaši izmantota un pierādīta kā efektīva pētījumos.Magnētiskā rezonanseArī magnētisko rezonansi endometriozes diagnostikā izmanto, ja ir aizdomas par slimības dziļu formu. Šādu izmeklējumu var ieteikt veikt pirms operācijas, jo tas palīdz sagatavoties tam, kurām zonām ir jāpievērš lielāka uzmanība, tāpat ar šo izmeklējumu iespējams noteikt endometriozes pakāpi pirms laparoskopijas veikšanas. Savukārt mazāk lietderīga magnētiskā rezonanse būs tad, ja ir aizdomas par vēderplēves vai olnīcu endometriozi, turklāt tā bieži tiek noraidīta kā finansiāli neizdevīgs diagnostikas veids. [5]BiomarķieriMēdz gadīties, ka pacienti ar aizdomām par endometriozi ginekologs nosūta veikt arī analīzes. Bez pilnas asins ainas, urīna analīzēm un - atsevišķos gadījumos - dzimumhormonu un vairogdziedzera hormonu analīzēm, sievietei nozīmē arī olnīcu audzēja marķiera CA-125 (un kombinācijā ar to - arī HE4) analīzes, kas pirmajā brīdī var šķist biedējošs solis, taču būtu jāuztver nesaistīti ar onkoloģiju - atsevišķos gadījumos tas var palīdzēt endometriozes diagnozes uzstādīšanā. 1998. gadā veiktā pētījumā tika noskaidrots, ka CA-125 pielietojamība zemākas pakāpes endometriozes diagnosticēšanā ir ierobežota, savukārt rezultāti ir labāki augstākas pakāpes endometriozes diagnosticēšanā. Par spīti biomarķiera ierobežotajai pielietojamībai pētījuma autori uzskata, ka CA-125 mērījumi pacientēm ar neauglību ir attaisnojoši, jo var palīdzēt identificēt pacienšu apakšgrupu, kas var gūt labumu no agrīnas laparoskopijas. [6] Pacientēm ar endometriozi onkoloģiskie marķieri var būt gan normas robežās, gan paaugstināti.

-----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

[1] Human Reproduction vol.11 no.4 pp.878-880, 1996. Delay in the diagnosis of endometriosis: a survey of women from the USA and the UK. Ruth Hadfield, Helen Mardon, David Barlow, Stephen Kennedy [2] Hudelist G, Fritzer N, Thomas A, Niehues C, Oppelt P, Haas D, Tammaa A and Salzer H. Diagnostic delay for endometriosis in Austria and Germany: causes and possible consequences. Hum Reprod 2012; 27:3412–3416 [3] Ballard K, Lowton K and Wright J. What's the delay? A qualitative study of women's experiences of reaching a diagnosis of endometriosis. Fertil Steril 2006; 86:1296–1301 [4] Nnoaham KE, Hummelshoj L, Webster P, d'Hooghe T, de Cicco Nardone F, de Cicco Nardone C, Jenkinson C, Kennedy SH, Zondervan KT and World Endometriosis Research Foundation Global Study of Women's Health consortium. Impact of endometriosis on quality of life and work productivity: a multicenter study across ten countries. Fertil Steril 2011; 96:366–373 [5]  Dunselman GA, Vermeulen N, Becker C, Calhaz-Jorge C, D'Hooghe T, De Bie B, Heikinheimo O, Horne AW, Kiesel L, Nap A, Prentice A, Saridogan E, Soriano D, Nelen W. ESHRE guideline: management of women with endometriosis. Hum Reprod. 2014 Mar;29(3):400-12. doi: 10.1093/humrep/det457 [6] Mol BW, Bayram N, Lijmer JG, Wiegerinck MA, Bongers MY, van der Veen F and Bossuyt PM. The performance of CA-125 measurement in the detection of endometriosis: a meta-analysis. Fertil Steril 1998; 70:1101–1108